Jūras cūciņām ar cūciņām un jūru ir tikpat liela saistība kā tantei ar riteņiem. Savā etniskajā dzimtenē Dienvidamerikā jūras cūciņas sasniedz līdz 20 cm garumu un sver līdz pat 2 kilogramiem. Jau pirms 2000 gadiem Peru indiāņi (inki) izmantoja jūras cūciņas pārtikā, uzskatot to gaļu par delikatesi (līdzīga trušu gaļai). Eiropā jūras cūciņas ir ievestas kā mājas mīluļi, nevis mājdzīvnieki vai lopi, ko lieto uzturā. Tā kā jūras cūciņas dzīvo aptuveni sešus gadus (retāk 10 gadus), to dzīves cikls ir piemērots, lai iepazīstinātu bērnus ar dzīvniekiem, ļautu viņiem tos iemīlēt un vienlaikus ļautu saskarties ar nāvi jau agrā bērnībā.
Jūras cūciņas ir grauzēji, līdz ar to pirms ņemt šādu mājdzīvnieku ir jāizvērtē vai turēsiet to visu laiku būrī vai ļausiet arī paskriet pa istabu. Pēdējā variantā jānodrošinās, ka tiem nav iespēja sagrauzt vadus, ielīst kādos caurumos, no kurienes vairs pašas netiek ārā un jāveic kopēja risku analīze. Līdzīgi kā suņiem jūrascūciņām ir ļoti labi attīstīta oža, bet dzirde ir vienkārši izcila. Redze turpretim ir vāji attīstīta, tādēļ nevajag brīnīties par dzīvnieka nespēju atpazīt mājiniekus, ja tie izdveš nepazīstamas skaņas.
Jūras cūciņu uzvedība un kopšana
Savvaļā jūras cūciņas ir samērā apdraudētas, kas ģenētiski ir atstājis ietekmi arī uz to uzvedību. Dzīvnieki ir kautrīgi, bailīgi un nervozi – šīs īpašības dabā tām palīdz izdzīvot, savlaicīgi paslēpjoties no plēsējiem. Mājas apstākļos, pierodot pie briesmu neesamības, jūras cūciņas var kļūt draudzīgas un bezbailīgas. Parasti labi saprotas ar saimniekiem, ļauj ņemt sevi rokās (sevišķi mātītes), runā interesantā valodā – ar urkšķiem, spiedzieniem un kviecieniem. Lai nodrošinātu jūrascūciņai pietiekami daudz iespējas kustēties ir svarSamērā bieži novērots, ka jūras cūciņas slēpjas
no skaļiem trokšņiem, t.sk. putekļu sūcēja. Savvaļā jūrascūciņas iznāk no alām agri no rīta un vēlu vakarā, lai barotos. Nebrīvē var barot jebkurā laikā, pieradinot pie reglaritātes.. Atšķirībā no pelēm jūras cūkas neveido pašas savas alas, bet apmetas uz dzīvi kāda cita dzīvnieka pamestā migā.
Ja vēlaties turēt šādu dzīvnieku mājas apstākļos, ir jārēķinās, ka jūrascūciņas ir bara dzīvnieki. Esot vienatnē, tās var kļūt nomāktas un apātiskas, līdz ar to vēlams iegādāties vismaz divus sugas eksemplārus. Vienlaikus jārēķinās, ka jūrascūciņas vairojas ļoti strauji un, ja paņemsiet vienu tēviņu un vienu mātīti jau pēc dažiem mēnešiem Jums divu jūrascūciņu vietā var būt vesels bars.
Savvaļā jūrascūciņu barā parasti ir viens dominējošais jūras kuilis (alfa tēviņš), kam pakļaujas visas mātītes, taču ir, iespējams, ka barā uzturās arī citi tēviņi. Tā kā apkārtējā vide ir nedroša, mazuļi dzimst ar acīm vaļām un apmatojumu un jau pēc pāris dienām ēd visu to pašu, ko pieaugušie īpatņi. Dzimumgatavību jūrascūciņas sasniedz jau 1 mēneša vecumā, jūras kuiļi 5 nedēļu – 2 mēnešu vecumā.
Jūrascūciņu kopšana ir samērā viegla. Tām ir vajadzīgs būris vai kaste (vismaz 40x40cm), kurā ieklāj salmus vai pakaišus. Pārtiek no salmiem, zāles, burkāniem, kāpostiem, citiem dārzeņiem un augļiem, riekstiem un sēklām. Ja dzīvniekus izlaiž pastaigāties pa māju vai dzīvokli, tie necenšas mukt prom un vēlāk atgriežas atpakaļ savā mājvietā (ne visi). Kopumā jūrascūciņas ir uzskatāmas par mīļiem un draudzīgiem dzīvniekiem, kas piemēroti turēšanai mājoklī, tikai jāraugās, lai temperatūra būtu robežās no 16 līdz 27 grādiem. Ideālā temperatūra būtu 20 grādi, bet, ja nokritīsies zem 10 grādiem, jārēķinās, ka jūrascūciņa var arī apsaldēties.
Jūrascūciņu slimības
Izvēloties jūrascūciņu zoo veikalā vai pat Depo ir svarīgi pievērst uzmanību tās veselības stāvoklim. Veselas jūrascūciņas būs možas, aktīvas ar dzidru acu skatienu, pareizu zobu sakodienu (vienmērīgi nodiluši) un labu apetīti. Slimi dzīvnieku turpretim būs lēnāki, apātiskāki, ar iekritušām acīm. Viena no nelaimēm, kas var piemeklēt jūrascūciņas ir saaukstēšanās. No tā var izvairīties, novietojot mājas mīluli vietā, kur tam nespīd virsū tieši saules stari un nav caurvējš. Ja saule tomēr spīd virsū, ir jānodrošina iespēja patverties no svelmes. Papildus uzmanība jūrascūciņām jāpievērš ziemā, kad telpās gaiss centrālapkures apstākļos kļūst sauss. Pazemināta gaisa mitruma un nepilnvērtīga uztura (par maz zaļbarības) rezultātā jūras cūciņas var saaukstēties vai pat iegūt plaušu karsoni (pneimoniju). Līdzīgi kā cilvēki arī jūrascūciņas var aiziet bojā, ja tās netiek savlaicīgi ārstētas, tādēļ ir būtiski pievērst uzmanību izmaiņām to veselības stāvoklī un vajadzības gadījumā savlaicīgi doties pie veterinārārsta.
Kādēļ jūras cūciņas sauc par jūras cūciņām?
Varianti, kādēļ dzīvnieki tiek saukti par jūras cūciņām ir iespējami dažādi. Iespējams, tādēļ ka tās tika atvestas no Dienvidamerikas (aizjūras zemēm). Latviešu valodā šis vārds, visticamāk, ienācis no vācu valodas, kur tās tā arī tiek sauktas par jūrascūciņām (Meerschweinchen) vai krievu valodas ( Морская свинка). Angļu valodā jūras cūciņas tiek dēvētas par Gvinejas cūkām (Guinea pig), jo jūrnieki tās Anglijā parasti tirgoja par vienu gineju un/vai kuģi Eiropā ieradās vispirms piestājot Āfrikā, Gvinejas līcī.
Neatbildēts, protams, paliek jautājums, kādēļ šie dzīvnieki vispār tiek saukti par cūkām, jo ar cūkām tām nav nekāda radniecība. Varam tikai pieņemt, ka eiropieši, ieraugot šos mīlīgos dzīvniekus un dzirdot to urkšķēšanu, saklausīja kādu līdzību ar mājas cūkām.