Papgaiļi

vairāki papagaiļi kopā

Latvijā dzīvo daudzi un dažādi putni, taču nevieni no tiem nav tik krāšņi kā papagaiļi. Tos rāda filmās, multfilmās, grāmatās un reklāmās, jo šiem putniem piemīt spēja likt sajust ilgas pēc tālām un vēl neredzētām siltām un eksotiskām zemēm, kur viss ir skaistāk un labāk. Papildus tam jāņem vērā atsevišķu papagaiļveidīgo putnu spēja iemācīties atdarināt un atkārtot vārdus cilvēku valodā.

Šobrīd pasaulē ir oficiāli reģistrētas 353 papgaiļveidīgo putnu sugas, taču to skaitam ir tendence mainīties, atklājot jaunas vai izmirstot kādai no līdz šim zināmajām sugām. Papgaiļu tradicionālais apmešanās areāls, kur tie ir visvairāk izplatīti ir Austrālija, Āzija, Dienvidamerika (Amazones baseins). Papagaiļu dzīves ilgums ir neparasti ilgs un var pārsniegt pat 80 gadu vecumu, tādēļ jārēķinās, ka izvēloties ņemt papagaili mājās par mīļdzīvnieku, tas iespējams pārdzīvos Jūs pašus un Jūsu bērnus. Tiesa, lai tas notiktu papagaiļiem ir jāsaņem pareizs uzturs, vajadzīga iespēja daudz kustēties un jābūt bez iedzimtiem ģenētiskiem defektiem. Attiecībā uz barību papagaiļiem nav augstas prasības. Tie pārtiek no dažādiem augļiem, riekstiem, sēklām, ziediem un nektāra, kā arī ūdens. Nebrīvē papagaiļu diēta reizēm tiek papildināta arī ar dārzeņiem.

Dabā papagaiļi mēdz būt dažādu izmēru, sākot no 10 cm līdz pat vairāk kā vienam metram. Neskatoties uz izmēru dažādību ārēji tie visi ir samērā līdzīgi. Krāšņas, spilgtas spalvas, liela galva, āķveidīgs knābis (riekstu atvēršanai, ligzdu būvei), šauri, smaili spārni. Krāšņo spalvu skaidrojums ir saistīts ar to dzīvesvietu, kur apkārtējā daba pati par sevi jau ir ļoti krāsaina. Krāšņās spalvas palīdz papagaiļiem labāk saplūst ar ārējo vidi un ļauj labāk sevi pasargāt no plēsējiem.

Papagaiļi ir bara dzīvnieki, kas vienlaikus gan veido ilglaicīgus pārus. Ja izvēlaties ņemt papagaili vienu pašu, jārēķinās, ka tā pamatvajadzības nebūs pilnībā apmierinātas. Vienlaikus jāsaprot, ka Ziemeļu puslodē šiem putniem nav dabīgā dzīvesvietas un esot dzīvoklī vai mājā viņi uzskatāmi par ieslodzītiem. Tāpat papagaiļi ir un būs salīdzinoši skaļi. Dabā putni sasaucas saviem sugas brāļiem un šīs iemaņas ģenētiski tiek nodotas arī nebrīvē dzimušajiem.

Papagaiļa knābis ir ass un tas var viegli ievainot cilvēka ādu. Pirksta likšana papagaiļa knābī nav pieļaujama, lai arī daudzi šo putnu īpašnieki nereti to dara saviem mīluļiem. Svarīgi gan atcerēties, ka papagailis ir dzīvnieks un tā uzvedība ne vienmēr ir prognozējama. Ja Jums pirksti ir dārgi, nelieciet tos papagaiļiem mutē.

Papagaiļu cena svārstās no dažiem desmitiem eiro par mazākajiem papagaiļveidīgajiem, līdz vairākiem tūkstošiem eiro par retāk sastopamiem un lieliem putniem. Pirms ņemt šo putnu uz mājām, atcerieties, ka Jūs esat atbildīgi par to, ko pieradināt un attiecībā uz papagaiļiem pieradināšana radīs saistības visa Jūsu mūža garumā.

Pastāsti draugiemShare on FacebookShare on Google+Tweet about this on Twitter
Continue Reading

Jūras cūciņas

jūras cūciņa lv

Jūras cūciņām ar cūciņām un jūru ir tikpat liela saistība kā tantei ar riteņiem. Savā etniskajā dzimtenē Dienvidamerikā jūras cūciņas sasniedz līdz 20 cm garumu un sver līdz pat 2 kilogramiem. Jau pirms 2000 gadiem Peru indiāņi (inki) izmantoja jūras cūciņas pārtikā, uzskatot to gaļu par delikatesi (līdzīga trušu gaļai). Eiropā jūras cūciņas ir ievestas kā mājas mīluļi, nevis mājdzīvnieki vai lopi, ko lieto uzturā. Tā kā jūras cūciņas dzīvo aptuveni sešus gadus (retāk 10 gadus), to dzīves cikls ir piemērots, lai iepazīstinātu bērnus ar dzīvniekiem, ļautu viņiem tos iemīlēt un vienlaikus ļautu saskarties ar nāvi jau agrā bērnībā.

Jūras cūciņas ir grauzēji, līdz ar to pirms ņemt šādu mājdzīvnieku ir jāizvērtē vai turēsiet to visu laiku būrī vai ļausiet arī paskriet pa istabu. Pēdējā variantā jānodrošinās, ka tiem nav iespēja sagrauzt vadus, ielīst kādos caurumos, no kurienes vairs pašas netiek ārā un jāveic kopēja risku analīze. Līdzīgi kā suņiem jūrascūciņām ir ļoti labi attīstīta oža, bet dzirde ir vienkārši izcila. Redze turpretim ir vāji attīstīta, tādēļ nevajag brīnīties par dzīvnieka nespēju atpazīt mājiniekus, ja tie izdveš nepazīstamas skaņas.

Jūras cūciņu uzvedība un kopšana

Savvaļā jūras cūciņas ir samērā apdraudētas, kas ģenētiski ir atstājis ietekmi arī uz to uzvedību. Dzīvnieki ir kautrīgi, bailīgi un nervozi – šīs īpašības dabā tām palīdz izdzīvot, savlaicīgi paslēpjoties no plēsējiem. Mājas apstākļos, pierodot pie briesmu neesamības, jūras cūciņas var kļūt draudzīgas un bezbailīgas. Parasti labi saprotas ar saimniekiem, ļauj ņemt sevi rokās (sevišķi mātītes), runā interesantā valodā – ar urkšķiem, spiedzieniem un kviecieniem. Lai nodrošinātu jūrascūciņai pietiekami daudz iespējas kustēties ir svarSamērā bieži novērots, ka jūras cūciņas slēpjas

no skaļiem trokšņiem, t.sk. putekļu sūcēja. Savvaļā jūrascūciņas iznāk no alām agri no rīta un vēlu vakarā, lai barotos. Nebrīvē var barot jebkurā laikā, pieradinot pie reglaritātes.. Atšķirībā no pelēm jūras cūkas neveido pašas savas alas, bet apmetas uz dzīvi kāda cita dzīvnieka pamestā migā.

Ja vēlaties turēt šādu dzīvnieku mājas apstākļos, ir jārēķinās, ka jūrascūciņas ir bara dzīvnieki. Esot vienatnē, tās var kļūt nomāktas un apātiskas, līdz ar to vēlams iegādāties vismaz divus sugas eksemplārus. Vienlaikus jārēķinās, ka jūrascūciņas vairojas ļoti strauji un, ja paņemsiet vienu tēviņu un vienu mātīti jau pēc dažiem mēnešiem Jums divu jūrascūciņu vietā var būt vesels bars.

Savvaļā jūrascūciņu barā parasti ir viens dominējošais jūras kuilis (alfa tēviņš), kam pakļaujas visas mātītes, taču ir, iespējams, ka barā uzturās arī citi tēviņi. Tā kā apkārtējā vide ir nedroša, mazuļi dzimst ar acīm vaļām un apmatojumu un jau pēc pāris dienām ēd visu to pašu, ko pieaugušie īpatņi. Dzimumgatavību jūrascūciņas sasniedz jau 1 mēneša vecumā, jūras kuiļi 5 nedēļu – 2 mēnešu vecumā.

Jūrascūciņu kopšana ir samērā viegla. Tām ir vajadzīgs būris  vai kaste (vismaz 40x40cm), kurā ieklāj salmus vai pakaišus. Pārtiek no salmiem, zāles, burkāniem, kāpostiem, citiem dārzeņiem un augļiem, riekstiem un sēklām. Ja dzīvniekus izlaiž pastaigāties pa māju vai dzīvokli, tie necenšas mukt prom un vēlāk atgriežas atpakaļ savā mājvietā (ne visi). Kopumā jūrascūciņas ir uzskatāmas par mīļiem un draudzīgiem dzīvniekiem, kas piemēroti turēšanai mājoklī, tikai jāraugās, lai temperatūra būtu robežās no 16 līdz 27 grādiem. Ideālā temperatūra būtu 20 grādi, bet, ja nokritīsies zem 10 grādiem, jārēķinās, ka jūrascūciņa var arī apsaldēties.

Jūrascūciņu slimības

Izvēloties jūrascūciņu zoo veikalā vai pat Depo ir svarīgi pievērst uzmanību tās veselības stāvoklim. Veselas jūrascūciņas būs možas, aktīvas ar dzidru acu skatienu, pareizu zobu sakodienu (vienmērīgi nodiluši) un labu apetīti. Slimi dzīvnieku turpretim būs lēnāki, apātiskāki, ar iekritušām acīm. Viena no nelaimēm, kas var piemeklēt jūrascūciņas ir saaukstēšanās. No tā var izvairīties, novietojot mājas mīluli vietā, kur tam nespīd virsū tieši saules stari un nav caurvējš. Ja saule tomēr spīd virsū, ir jānodrošina iespēja patverties no svelmes. Papildus uzmanība jūrascūciņām jāpievērš ziemā, kad telpās gaiss centrālapkures apstākļos kļūst sauss. Pazemināta gaisa mitruma un nepilnvērtīga uztura (par maz zaļbarības) rezultātā jūras cūciņas var saaukstēties vai pat iegūt plaušu karsoni (pneimoniju). Līdzīgi kā cilvēki arī jūrascūciņas var aiziet bojā, ja tās netiek savlaicīgi ārstētas, tādēļ ir būtiski pievērst uzmanību izmaiņām to veselības stāvoklī un vajadzības gadījumā savlaicīgi doties pie veterinārārsta.

Kādēļ jūras cūciņas sauc par jūras cūciņām ?

Varianti, kādēļ dzīvnieki tiek saukti par jūras cūciņām ir iespējami dažādi. Iespējams, tādēļ ka tās tika atvestas no Dienvidamerikas (aizjūras zemēm). Latviešu valodā šis vārds, visticamāk, ienācis no vācu valodas, kur tās tā arī tiek sauktas par jūrascūciņām (Meerschweinchen) vai krievu valodas ( Морская свинка). Angļu valodā jūras cūciņas tiek dēvētas par Gvinejas cūkām (Guinea pig), jo jūrnieki tās Anglijā parasti tirgoja par vienu gineju un/vai kuģi Eiropā ieradās vispirms piestājot Āfrikā, Gvinejas līcī.

Neatbildēts, protams, paliek jautājums, kādēļ šie dzīvnieki vispār tiek saukti par cūkām, jo ar cūkām tām nav nekāda radniecība. Varam tikai pieņemt, ka eiropieši, ieraugot šos mīlīgos dzīvniekus un dzirdot to urkšķēšanu, saklausīja kādu līdzību ar mājas cūkām.

Pastāsti draugiemShare on FacebookShare on Google+Tweet about this on Twitter
Continue Reading

Kaķu barība

kaķu barība
 Kaķis nav cilvēks un cilvēks nav kaķis. No šīs izpratnes automātiski izriet, ka kaķim ir no cilvēka atšķirīgas vajadzības un attiecīgi nepieciešama cita pārtika. Kaķu barības ražotāji apgalvo, ka vislabākā barība kaķiem ir tā, ko var nopirkt zoo veikalos. Par to, vai tā ir taisnība varam pārliecināties pēc kaķu paredzamā dzīves mūža ilguma. Ja Jums jau ir bijis, būsiet pamanījuši, ka viņu dzīves ilgums ne vienmēr atbilst cerētajam. Pie dzīves ilguma samazināšanās lielā mērā ir vainojama kaķu barība, jo tā satur vielas, ko kaķa organisms nespēj pārstrādāt, kā rezultātā rodas dažādas veselības problēmas un rezultātā iestājas nāve.
Cilvēki, kas dzīvo laukos vai, kuriem ir radi laukos būs novērojuši, ka tur kaķi nereti dzīvo 15 un vairāk gadus. Tas nav pasaules rekords, taču šķiet ilgāk nekā vidējais kaķu dzīves ilgums Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā vai citās pilsētās. Pastāv iespēja, ka kaķu dzīves ilgums pilsētās ir zemāks, jo tie, esot ārā uz ielas, var saēsties dažādus atkritumus un kaitīgu pārtiku. Diemžēl īsāks kaķu dzīves ilgums ir arī tiem kaķiem, kas dzīvo tikai dzīvoklī vai mājā un tālāk par balkonu nekur nemaz neaiziet. Lai kaķa dzīve būtu gara un skaista viņam ir vajadzīga kvalitatīva pārtika, kustības un dzīvesprieks.
Kaķiem, kas dzīvo laukos ir iespēja ķert peles, putnus un citus sīkus grauzējus, kā arī  dienas laikā nostaigāt lielus attālumus. Dzīvniekiem pilsētā arī ir šādas iespējas, ja vien tie tiek laisti laukā, taču ir liela iespēja apēst, ko indīgu. Gan pilsētu kaķiem, gan lauku kaķiem periodiski ir vajadzīga attārpošana, jo parazīti var būtiski pasliktināt četrkājaino draugu pašsajūtu un veselības stāvokli.

Viena no lietām ar ko grēko visu kaķu īpašnieki ir jūras zivis. Zivīs mēdz būt paaugstināta nitrātu koncentrācija, kā rezultātā var veidoties nierakmeņi un kaķis mirst dēļ sabojātām nierēm. Sevišķi jāuzmanās ir runču īpašniekiem. No personīgās pieredzes gribas secināt, ka līdzīgas problēmas rada arī sausā no-name barība, ko lielos maisos tirgo praktiski visos pārtikas veikalos. Lai arī kaķu barībai periodiski tiek veiktas dažādas pārbaudes, tomēr neviens nevar garantēt, ka pārbaužu rezultāti būs adekvāti. Ja palūkojamies vēsturē, tad zinātnieki ik pēc pāris desmitgadēm paši sevi noliedz. Vienā brīdi olas un sviests ir kaitīgi, bet margarīns labs, taču šobrīd ritenis griežas atpakaļ un sviests un olas ir labas, bet margarīns pilns ar transtaukskābēm un tiek pasniegts kā veselībai bīstams.
Ja izvēlaties pirkt sauso barību, pērciet to tikai oficiālos iepakojumos. Uz iepakojuma būs rakstīts, cik lielu barības daudzumu var dot kaķim (attiecībā pret tā svaru). Ja dosiet vairāk kaķis paliks resns, radīsies problēmas ar kažoku un var rasties arī veselības problēmas. Arī cilvēkiem pārmērības noved pie nelabvēlīga rezultāta.
Attiecībā uz rūpnieciski ražoto barību, jāņem vērā, ka tai tiek pievienoti dažādi konservanti un aromatizatori, kas ilgtermiņā kaķim rada atkarību. Kaķi, kas baroti ar šādu barību no mazotnes vēlāk atsakās ēst jebko citu.
Tas, protams, var likties ērti, jo kaķis neapēdīs Jūsu kotleti, cepeti vai pastēti, taču nav normāli, ka dzīvnieks vēlas ēst tikai vienu barības veidu, bet atsakās no jebkā citu.
Svarīgi pieminēt, ka sausās barības pārstrādei kaķim ir vajadzīgs liels ūdens daudzums, tādēļ pie pārtikas šķīvja vienmēr blakus jābūt arī svaigam ūdenim. Attiecībā uz konserviem šī sakarība nav tik izteikta, jo tajos jau tā ir lielāks ūdens daudzums. Protams, kaķis grib dzert katru dienu, tādēļ ūdenim jābūt brīvi pieejamam neatkarīgi no pārtikas veida. Ja tas netiks darīts, kaķis iemācīsies dzert no ūdens krāna, klozetpoda vai puķupoda.

Kā pagatavot dabīgu kaķu barību  ?

Kaķis ir mednieks un gaļēdājs, nevis putras ēdājs, taču paralēli tas ēd arī zāli (vitamīni), dārzeņus un augļus (mazos daudzumos). Kaķiem garšo arī piena produkti, bet to pārstrāde organismam var radīt problēmas. Ja vēlaties nodrošināt kaķi ar pilnībā dabīgu pārtiku – tam ir jādod svaiga,  jēla gaļa un dažādi subprodukti. Ideālā variantā būtu jādod dzīvi grauzēji, taču reti, kurš būtu gatavs speciāli audzēt peles vai putnus, lai kaķim būtu, ko ēst. Šī iemesla dēļ ikdienā kaķus var barot ar gaļu, atšķaidītu krējumu, olas dzeltenumu, neaizmirstot par nepieciešamību pēc vitamīniem. Ja Jums ir dārzs, ir labi, ja kaķis var iet ārā un pats atrast tur visu nepieciešamo. Dzīvnieks atšķirībā no cilvēka ir spējīgs atrast visu sev vajadzīgo, ja vien ir izvēle.
 

Kaķu barības ražotāji ir parādījušies tikai pēdējos gados, taču kaķi Latvijā ir dzīvojuši ilgi pirms tam. Mēs varam iztikt bez kaķu barības ražotājiem, bet tad ir jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu savu mājas mīluli ar sabalansētu uzturu.
Pastāsti draugiemShare on FacebookShare on Google+Tweet about this on Twitter
Continue Reading